Latvīte Medniece

  1. PĒDAS MĀLĀ. LATVĪTE MEDNIECE

    Rūta Muižniece

    Manuskripta melnraksts

     

     

    KOPSAVILKUMS

    „Keramika ir skaistākais darbs, kāds vien var būt,” atzīst Latvīte Medniece (1924) – viena no ievērojamākām un šobrīd arī vecākajām latviešu keramiķēm. Izglītojusies Rīgas daiļamatniecības vidusskolas Keramikas nodaļā (beigusi 1949) un Latvijas Mākslas akadēmijas Keramikas nodaļā (beigusi 1955), pāris gadu pastrādājusi Rīgas porcelāna rūpnīcā un pēc tam radošajā darbā, viņa ir varējusi iepazīt dažādus keramiskos materiālus un profesionālos paņēmienus, bet par savu galveno materiālu galu galā izvēlējusies mālu. Un tad tikpat kā nekad viņa vairs nesēžas pie virpas, neveido traukus. Viņa darina figūras, pārsvarā – no plastiskām māla plāksnēm. Pasaulē vispazīstamākais Mednieces kolēģis Pēteris Martinsons viņu trāpīgi nosaucis par „keramiķi – tēlnieci”, kuras „darbi ar savu profesionalitāti, izjusto formu un tēlainību pārliecinoši ieņem vietu latviešu mākslas klasikā”[1].

    Un vēl Pēteris Martinsons: „Mākslinieces darbi pauž tautai tuvu dabas un cilvēku likteņu izpratni un balstās latviešu tautas mitoloģijā un folklorā.”[2] Tas ir tieši un precīzi par saknēm. Tās ir Latvijas laukos, kur ir Mednieces senču mājas no mātes puses. Bērnības vasarās tur iepazīts rēnais, noteiktais lauku darbu ritums dabas un gadalaiku noteiktajā secībā. Ne mazāka nozīme ir gadsimtos izkoptajai krāsu izjūtai, kas vērojama lauku sievu audumos un adījumos. Neizdzēšamas ierosmes iztēlei dod no vecāsmātes un mātes dzirdētās tautasdziesmas, pasakas, teikas. Visapkārt tiešā tuvumā ir vide, no kuras nākuši vairāki izcili latviešu dzejnieki un rakstnieki, par kuriem daudz zina stāstīt tēvs – tolaik jauns latviešu valodas un literatūras skolotājs. Viņš ir arī neatkarības cīņu dalībnieks, par nopelniem Latvijas labā saņēmis zemes gabalu Rīgas jūrmalā, kur uzcēlis ģimenes māju. Jūras aizvien mainīgās viļņu spēles, zvejniecība kā otrs sens latviešu dzīvesveids, skarbie, pamatīgie jūras vīri un sievas kopš bērnības un jaunības kļūst par būtisku Mednieces dzīves un vēlāk daiļrades daļu.

    Vēl strādādama Rīgas porcelāna rūpnīcā (1955-1957), Medniece ar virsglazūras tehnikā apgleznotiem porcelāna traukiem un pašas veidotām un apgleznotām reālistiskām cilvēku un dzīvnieku figūriņām sāk piedalīties izstādēs, tostarp, izturot lielu konkurenci, – arī starptautiskajā izstādē Vispasaules jaunatnes un studentu festivālā Maskavā (1956).

    Desmit gadu (1957-1967) Medniece nostrādā par porcelāna apgleznošanas pasniedzēju Rīgas lietišķās mākslas vidusskolā. Tur ir vairāk laika radošajam darbam, apkārt daudz gados jaunu pedagogu. Vibrē radošs spriegums, vēlme strādāt citādāk, nekā līdz šim, kad visa pēckara laika māksla, tostarp lietišķi dekoratīvā, tikusi pakļauta tā sauktā sociālistiskā reālisma prasībām. Vienkāršs, skaidrs un loģisks visu lietu būvējums, to savstarpēja saskaņotība un iekļaušana telpā, cieņa pret īstu, dabisku materiālu un pamatīgs darba ieguldījums izpildījumā – tie tagad ir galvenie risināmie jautājumi. Tie vedina atpakaļ pie pamatiem, pie dziļas etnogrāfisko un arheoloģisko materiālu izpētes. Tieši te un tad keramikai pievēršas kompozīcijas pedagogs, pēc izglītības arhitekts, Pēteris Martinsons. Kolēģu iedvesmota, pie māla nolemj atgriezties arī Latvīte Medniece.

    Viņa sāk ar sīkplastiku un virpotiem traukiem, bet jau 60. gadu sākumā pievēršas māla flīžu ciļņiem ar figurāliem sižetiem. Tie tiek veidoti izstādēm, bet ir iekļaujami arī telpās vai āra vidē. Lauku darbi un zvejnieku dzīves norises visbiežāk ir to tematika. Māksliniece tiecas panākt aizvien nosacītāku, dekoratīvāku izteiksmi. Sevišķi tas viņai izdodas vairākās lielizmēra keramikas mozaīkās sabiedrisko ēku interjeriem, kas Mednieces mākslas vērienu un spēku apliecina vēl šodien. Vienīgais, kas šāda veida darbos nereti neapmierina mākslinieci pašu, ir pasūtītāju izvirzītās prasības saturā, ja tās turpina balstīties iesīkstējušos socreālisma priekšstatos.

    Izšķirošs pagrieziens ir aiziešana no darba skolā un iekļaušanās Latvijas Mākslinieku savienības izveidotajā un materiāli atbalstītajā Ķīpsalas keramiķu radošajā darbnīcā. Vairāk nekā trīs gadu desmitus viņa tur nostrādā vienā „steliņģī” ar Martinsonu – divas ļoti savrupas radošas personības, viena otru netraucējot, cieši līdzās. Kopējo gaisotni Ķīpsalā trāpīgi raksturo mākslas zinātniece Ruta Čaupova darbnīcas jubilejas kopizstādes kataloga ievadā: „Viena no pamatprasībām ir mākslinieka individualitātes noteiktība. Mūsu keramika ir dzīva un daudzskanīga tādēļ, ka to veido spilgtas un atšķirīgas personības. Darbojoties plecu pie pleca, telpu šaurībā un ļoti blīvā radošā darba atmosfērā, nepieciešamība apzināt un nostiprināt sava „es” robežas un īpatnības ir bijusi dažkārt nežēlīgs, bet vienmēr auglīgs stimuls. Tā pārtapusi iekšējā nepieciešamībā.”[3]

     

    Ķīpsalas darbnīcā aizvien strādā pusotra līdz divi desmiti Latvijas labāko keramiķu. Katrs ir atšķirīgs, radošās dzirksteles lido un aizdedzina, dzimst jaunas idejas, un Ķīpsalas darbnīca drīz kļūst pazīstama visā Padomju Savienībā. Daudzi rada tik izcilus darbus, ka PSRS Mākslinieku savienības vadība, kam galvenā noteikšana, sāk iekļaut tos kolekcijās, ko sūta uz starptautiskām izstādēm, arī pasaules keramikas skatēm Prāgā, Valorisā, Faencā.

    Personību izaugsmē noteikta nozīme ir keramiķu iespējai palaikam pastrādāt Dzintaru jaunrades namā Jūrmalā, kur tiek organizētas starprepubliku,  vēlāk arī starptautiskas keramiķu grupas. Pāris reižu to izmēģina arī Medniece, bet ir pārāk savrupa, lai tādā gaisotnē justos brīvi un labi. Tomēr tieši Dzintaros 1967. gadā top Faraoni – sešu atsevišķi stāvošu figūru grupa, ko var uzskatīt par pagrieziena punktu viņas daiļradē. No māla plasta „sarullēti” slaidi, noslēpumaini aizlaiku tēli ar tik tikko ieveidotām mīklainām sejām, ar nepazīstamu zīmju iespiedumiem te šur, te tur garajos tērpos, ko pāri klāj plāna, caurspīdīga, katram mazliet cita toņa glazūra. Faraoni pieder pirmajiem Mednieces darbiem, kas viņu „izved pasaulē” – tie nonāk izstādēs vairākās Čehijas pilsētās un Briselē, kur tiek pamanīti un augstu novērtēti. Tā jau 1971. gadā Latvīte Medniece līdz ar Pēteri Martinsonu, Ritu Einbergu un Margitu Melnalksni kļūst par Starptautiskās Keramikas akadēmijas biedriem. Apbrīnas vērta lielas mākslas izlaušanās cauri dzelzs aizkaram, kas tolaik nošķir Padomju Savienību un tās okupēto Latviju no brīvās pasaules.

    Turpmāk Medniece strikti strādā tikai ar tēmām un tēliem no savas tautas dzīves un tikai ar plastu – vai tās būtu stājfigūras, to lielākas un mazākas (pat variējamas) grupas, vai arī dekoratīvi ciļņi, kuros kopējo kompozīciju veido atsevišķas figūras un citas nepieciešamas daļas, kas piestiprinātas pamatnei. Ja tā ir no veciem koka dēļiem, tad koptēla radīšanā līdzi spēlē arī laika zoba pagrauztais gadskārtu svēdrojums, pārtopot par nomelnējušu pirtssienu, attēlojot jūras viļņu pludeno rakstu vai tamlīdzīgi. Vēlāk viņa izdomā tēlus savietot „šamota riņķī”, kas tiem ir kā sava norobežota, droša telpa, bet liektā siena tiek ar sāļiem apgleznota un tēlaini iekļaujas kompozīcijā. No tā visa Mednieces darbos brīnumainā kārtā piedzimst īstens folkloras gars: tēliem piemīt spēcīgs vispārinājums, to savstarpējās attiecības veido stāstu, ir tiešas, precīzas detaļas, bet zemslānī, dziļumā – drīzāk nojaušamas, nekā nolasāmas tautas dzīves gudrības. Māksliniece brīvi vij kopā gluži reālas lietas ar neierobežotu fantāziju, īstenību ar līdzībām no tautasdziesmām, pasakām un teikām.

    Pamazām ir atrasta sava īpatnēja, keramikai piemērota stilizācija un galvenie formu veidojuma principi, bet paņēmieni laika gaitā un atkarībā no tēmas un tēlu rakstura mainās un daudzveidojas nebeidzami. Nekas (ne skatītājam, ne, iespējams, arī pašai) nešķiet izsmeļams līdz galam, aizvien paliek kāds daudzpunkts, kaut kas aiz tā vēl un varbūt vēl. Tāda domu dziļuma kā Medniecei nevienam citam keramiķim, kas strādā ar figūrām, latviešu mākslā nav.

    Aizvien biežāk Medniece atstāj runājam tīru, neglazētu keramisko materiālu – mālu, citkārt šamotu, apvieno abus, vēl klāt kādās detaļās liek porcelānu, fajansu vai pusfajansu – ja to vajag. Un „krāso” jeb „glezno” lielākoties ar sāļiem un angobu. Glazūra parasti – tikai akcentiem. Nav šķēršļu izdomai, vienīgi kādreiz to piebremzē tehniskās iespējas (neiespējas). Arī materiālu izvēle patiesībā ir gauži ierobežota, bet uz to Medniecei savs skatījums, līdzīgs kā Martinsonam, kurš saka: „Materiāli cilvēku nepadara par mākslinieku. Ja jums nav, ko teikt, tad nekāds materiālu daudzums vai glazūru dažādība nevarēs palīdzēt.”[4]

     

                                                                            Rūta Muižniece

     



    [1] P. Martinsons [rokraksts]. Kultūrkapitāla fonda Vizuālās un foto mākslas padomei. 2004. g. 6. jūlijā. [L. Mednieces izvirzīšana KKF mūža stipendijai.]

    [2] Turpat.

    [3] Latvijas PSR Mākslas fonda radoši eksperimentālās keramikas darbnīcas izstādes katalogs. [Ievadteksts.]- Rīga: LPSR Mākslas fonds, 1974.- 8. lpp.

    [4] Cit. no: Muižniece R. Cita pasaule. Pēteris Martinsons.- Rīga: Galerija Daugava, 2006.- [59.] lpp.


  2. muretart@gmail.com

    +371 29198756


Built with Berta.me